Blacface pagātne un baltā nākotne

Pirms kāda laika rakstīju par krāsu transformācijām Strēlnieku laukumā. Sākotnēji padomju modernisma arhitekti to bija iecerējuši kā sarkanā laukuma mazo brāli. Sarkani strēlnieki stāvēja ar sarkanu bruģi noklātā laukumā pie muzeja, ko sedza sarkanas vara plāksnes. Ar laiku vara plāksnes nomelnēja. Tādā skatā tās ieraudzīja Gunārs Birkerts un iedvesmojās, lai izveidotu Okupācijas muzeja pārbūves projektu. Tam būs vecā daļa, tā būs melna. Bet tam klāt būs jauna piebūve, tā sauktais “nākotnes nams”, kas būs mirdzoši balts. Pieļauju, ka Birkerts nezināja par to, ka melnais ir vara skārds un nepadomāja, ka līdz mirklim, kad viņa idejas sāks īstenoties, šis varš būs sācis krāsoties zaļā patīnā. Vēl daži gadi un Okupācijas muzejs būtu līdzīgā tonī kā Jēkaba un Jāņa baznīcu un pulvertorņa jumti. Birkertam okupācijas pagātne bija melna, bet gaišā, latviskā nākotne – balta. Tomēr laika ritējums būtu varējis korigēt šo skatījumu, pārklājot svaigo, nesenās pagātnes melnumu ar citu vara oksīda veidu, kurš ir ne tikai mazāk radikāls, bet arī mazāk kontrastē ar iecerēto balto nākotni. Droši vien paietu vēl daži gadi un arī baltā nākotne, ja vien tā netiktu cītīgi mazgāta vai pārklāta ar kādu nanoslāni, kļūtu mazāk spoža un tā pagātne tuvotos nākotnei, un abas kopā tās būtu ne vairs viena otras pretmets, bet gan turpinājums. Tomēr, kā izskatās, diez vai to pieļaus arhitektoniskais un dizaina risinājums. Ar patīnu pārklāties sākušās melnās plāksnes ir noņemtas, bet vai tās nonāks atpakaļ, vai arī to vietu ieņems tāds materiāls, kurš pagātnes neitralizēšanu nepieļaus, ir vēl nākotnes miglā tīts.

IMG_20190806_094514

Baltā nākotne latviešu ikdienas krāsu izpratnē ir simboliski viennozīmīga. “Balta nāca tautumeita, kā ar sniegu apsnigusi; nav ar sniegu apsnigusi, nāk ar savu tikumiņu” vai arī “mana balta māmulīte” un “nebalta diena” – baltais ir tikumiskais, tīrais, šķīstais un pareizais. Ja baltais ir nebalts, tas vairs nav labs un baudāms. Baltajai krāsai Eiropas mākslā ir neviennozīmīga vēsture. Kad Eiropas barbaru pēcteči sāka pievērst uzmanību antīkajai mākslai, viņi cita starpā meta apbrīnas pilnus skatus uz pieminekļiem, kas bija atlikuši no “tiem laikiem” – dažādas skulptūras un celtnes baloja visādu toņu pelēcīgajā, ļaujot antīkās mākslas mīļotājiem iedomāties, kā tas bija, kad marmors mirdzēja savā pirmītējā baltumā. Beigu beigās 18. gadsimtā Johans Joahims Vinkelmans, kuram arī patika antīkā māksla, noformulēja to rakstiski, pamatojot, ka jo ķermenis esot baltāks, jo tas esot skaistāks, krāsa varot tikai būt daļa no baltā ķermeņa skaistuma. Tā nu ne viena vien skulptūra tika rūpīgi noberzēta, lai atjaunotu baltumu, cik nu tas ir iespējams. Vinkelmans pats, starp citu, zināja, ka uz dažām skulptūrām bija saglabājušās krāsu pēdas (bet nezināja, ka tādas ir praktiski uz visām). Ļaudis, kas mācījās no antīkajiem piemēriem (piemēram, Mikelandželo)

Michelangelo's_Pieta_5450_cut_out_black

Mikelandželo, Pieta.

savās gleznās atļāvās izmantot ne vienu vien krāsu, bet skulptūras taisīja tīras un baltas. Pagāja vairāki gadsimti iekams zinātnieki noskaidroja, ka baltas skulptūras aristoteļiem un platoniem būtu vismaz jau šķitušas nepabeigtas, ja ne klaji neglītas un bezgaumīgas.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Antīkā skulptūra oriģinālajās krāsās. Photograph by Marsyas – Own work, CC BY-SA 2.5, https://commons.wikimedia.org/w/index.php?curid=1716220

Tikmēr baltuma kults kaut kur 19. gadsimtā nenovēršami savienojās ar domām par cilvēku ādas krāsu un protams, izrādījās, ka daži ir tuvāki idejai par pilnīgi balto Vinkelmana cildināto ķermeni. Baltās skulptūras, kā izskatījās, liecināja, ka antīkās Vidusjūras baseina kultūras bija viennozīmīgi giši rozā un varbūt pat vēl baltākas. Visi slavenie cilvēki un dievi bija jo baltāki jo labāk. Baltuma kults beigu beigās visai likumsakarīgi ietekmēja arī, piemēram, to, kā izskatījās Musolīnī izlolotā jaunā Roma, kur balti nākotnes cilvēki varēja staigāt pa baltām ielām starp baltām mājām un skatīties uz baltiem zirgiem, ko savalda balti muskuļoti cilvēki.

Baltajai krāsai bija arī īpaša loma un simboliskā nozīme nacistu saietu arhitektūrā Nirnbergā.

Nürnberg, Parteitagsgelände, Ehrentribüne

Bundesarchiv, Bild 146-2008-0028 / Gasser, Karl / CC-BY-SA

Ar visu šo bagāžu, kur baltums Eiropas arhitektūrā un skulptūrās ir saistījies ar noteiktām ar rasu tīrību un diskrimināciju saistītām idejām, kur balto ēku ēnā nacisti iznīcināja cilvēkus tikai tāpēc, ka bija pārliecināti par to, ka viņiem ir pienākums pret sevi, savu pagātni un nākotni attīrīt baltumu no nebaltuma, mums ir sava ēka, kura stāsta to pašu stāstu – no melnuma uz baltumu, kur tad beidzot latvju tauta ies “ar savu tikumiņu”. Nu, jā, bet varbūt ne gluži tik taisnvirzieniski.

Ralfs Eilands nesen iezīmējās ar bildēm no praida un ar skarbiem vārdiem, kas nosodīja homofobiju. Ļaudis noteiktā lokā bija sajūsmā (un noteikti citā lokā – pavisam otrādi), bet te kāds norādīja, ka publikācijā žurnālā IR, ir bilde, kurā minētais iecietības veicinātājs impersonējis Luiju Ārmstrongu, uzstaisījies resnumresns un turklāt vēl nogrimējies ar melnu seju kā tāds moris. Un tas nav pareizi, visiem to esot bijis jāzina, gan pašam Ralfam Eilandam, kas, visu cieņu, bet tomēr ir izgāzies kā veca sēta, jo šis moris ir tā dēvētais “blackface” un Amerikā nekas tāds cauri neietu (starp citu, tā ir tā pati Amerika, kur Tramps iet cauri mierīgi un tūlīt vēlreiz izies cauri). Te ir vērts piebilst, ka Amerikā tas tik tiešām cauri neietu un neiet jau labu laiku. Sejas nogrimēšana, lai imitētu citas ādaskrāsas cilvēkus Amerikā un daudzkur citur eiroamerikāniskajā pasaulē tiek uzskatīta par rasisma izpausmi. Eiroamerikāniskajā vidē, kurā rasisms ir gājis rokurokā ar koloniālo ekspluatāciju, vergu tirdzniecību, segregāciju un citām, maigi izsakoties, problemātiskām parādībām, moru attēlošana nereti ir kariķējusi un stereotipizējusi cilvēkus ar ekvatoram tuvu izcelsmi. Šajā sakarā ir lauzti simtiem šķēpu, bet galu galā jau kādu laiku nostiprinājies uzskats, ka šāda melna (vai varbūt arī citādi pigmentēta) seja ir nepārprotama rasisma izpausme un tāpēc pieklājīgā un tolerantā vidē nikni skaužama. Ir skaidrs, ka ASV hipersensitivizētajā rasisma piesātinātajā ikdienā šādas simbola interpretācijas nostiprināšanās ir bijusi likumsakarīga. ASV (un ne tikai) tā iet kopsolī ar citu parādību – proti, dažādu pazīmju folkzinātne, kuras saknes savukārt iet plaši izplatītajā pašpalīdzības literatūras klāstā. Proti, jāmāk lasīt zīmes, kuras norāda uz noteikta veida attieksmēm. Meitene, kas pārguļ 1. randiņā ir palaistuve. Pusis, kas uz šo pašu randiņu ieradies bez šlipses, nedomā, ka randiņš ir viņam būtisks. Stingrs rokasspiediens norāda uz stingru raksturu, no vāja ir jāizvairās, acu bolīšana ir necieņas izrādīšana utt. Šie simboli tiek plaši apspriesti un kalpo par rīku, lai sociālo konvenciju pārkāpēju iebīdītu noteiktās uzvedības sliedēs, turklāt bez nepieciešamības paskaidrot, ko, piemēram, kāds domā par šlipsēm vai par acu boloīšanu konkrētajā situācijā. “you rolled your eyes on me” un Mr Grejs atmet visas citas iespējamās nokrāsas, paņem tikai vienu un var gluži pamatoti un leģitīmi nopērt Anu. Arī “blackface” mūsdienu kontekstā veic šāda veida simbola lomu. Jebkurš, kas nogrimmē seju, lai izliktos par baltāku vai melnāku vai dzeltenīgāku, tiek ierindots tajos, kas taisa “blackface” un tāpēc taisa rasismu. Vēl pirms FaceApp (Krievijā izstrādāta telefonprogramma) kļuva slavena ar aizdomām par to, ka krievi savāc pārāk daudz informācijas par tās lietotājiem un tāpēc iespējams ar to visu iesāks kaut ko nelāgu, izstrādātāji piedāvāja iespēju nevis paskatīties, kāds viš būs vecumdienās, bet gan kāds viš varētu izskatīties kā citas rases pārstāvis – ar mazliet slīpākām acīm, mazliet sprogainākiem matiem un mazliet citu ādas toni. Tomēr nepagāja ne diennakts, kad šī iespēja tika aizslēgta, jo, lai gan daudziem tā šķita interesanta iespēja paskatīties uz sevi no cita skatu punkta, “blackface” tradīcija ātri ļāva pamatot viedokli, ka šī iezīme nav nekas cits kā rasisms. Pāris gadus vēlāk par šo incidentu vairums ļaužu jau bija aizmirsuši un, kad radās iespēja paskatīties, kā katrs izskatītos vecumdienās, metās uz to ar lielu entuziasmu. Šoreiz jautājums par to, vai šī iezīme ir ņirgāšanās un izsmiekls par vecākiem cilvēkiem un eidžisma izpsausme, nebūt nešķita tik pašsaprotams nedz arī cīņas vērta. Uztaisīšanās par neglītu veci nav tas pats kas uztaisīšanās par neglītu ķīnieti, lai gan veciem ļaudīm, piemēram, tādās vietās kā Latvija, neklājas daudz vieglāk, salīdzinājumā ar jaunuļiem, kā melnādainajiem rasu pārņemtajā, piem., Džordžijas štata Atlantā (piem., es sajutos mazliet dīvaini, kad Lampā mani aicināja nākt uz “Senjoru telti”, sarunā par to, kā dzīvo seniori, t.i., tie, kuriem ir virs 50 (tātad, es pēc mēneša); telts bija izklāta mīkstiem spilveniem un tautiskām segām, blakus noliktas pudeles, lai vecīši nedehidratētos; smējos, ka spilveni noteikti ir no īpaša, šķidrumus uzsūcoša materiāla. Eidžisms).

Tā nu mums ir tas vecais nams melns. Kā izskatās, ja tā sirmojošā fasāde nebūs pietiekoši melna, to nomālēs tādu un tad mums būs padomju blackface un tam pretī skaisti balojoša baltā, tīrā, latviskā nākotne, kurā komunistiem, krieviem, melnajiem, korupcijai un citiem sārņiem nav vietas. Vai arī tā tas būtu jāinterpretē, ja mēs pielietotu “blackface” domāšanu, kur melna seja nozīmē tikai vienu. Kur nēģeris un žīds nevar būt nekas cits kā vārdi, kuru lieto rasisti un antisemīti, kur sarkans, melns, balts un citas krāsas nozīmē tikai vienu lietu un mēs jau zinām, kura tā ir.

Tikmēr manā tvitera profila bildē es tagad esmu zils. Tiem, kas nezina un varbūt domā par zemes iedzīvotāju apspiestajiem dabas bērniem pandoriešiem, atgādināšu, ka serbu valodā plavi nozīmē gan zils, gan blonds un gaišādains. Tāpēc serbiski šajā bildē mana seja ir tieši tāda, kāda tā ir dzīvē, t.i., zila, plava.