Atkal viens izglītības reformas rēgs

Screenshot 2020-01-05 at 16.08.19Jau gadus 30 pa Latviju klīst rēgs (un šoreiz pateišām rēgs, jo tas ir nevis jaunās pasaules mazliet biedējošais priekšvēstnesis, bet vienkārši kaut kas neīsts un neglīts) – izglītības reformas rēgs. Ideja ir apmēram tāda: izlgītības sistēmā galvenais ir nomainīt formu (ar formu šeit saprotot arī formālās prasības, t.i., saturu) un tad pārējās problēmas atrisināsies pašas no sevis. Līdz šim tāda pieeja ir vedusi purvā Latvijas skolu sistēmu un tagad, kā izskatās, varēs zampā mīcīt arī augstskolu sistēmu.

Izglītībā ir ieviesti gan jauni priekšmeti, gan pielikts klāt viens mācību gads, gan mainīti dažādi satura elementi. Tomēr rezultāti ir tādi, nu, ne visai iepriecinoši. Viens no svarīgākajiem iemesliem šeit acīrmedzot ir tas, ka ap formu var stīvēties, cik vien tīk, bet, ja izglītībā nebūs iespējams piesaistīt pietiekoši daudz lielisku skolotāju, tad nekādas administrēšanas, satura, stundu formālo prasību izmaiņas (mācies kaut no trim gadiem un beidz kaut 25) neko nemainīs. (un starp citu, ja jau tam esmu pieskāries – situācija, kad pilngadīgi cilvēki, kas citādi drīkst gan uzņemties visādu veidu atbildības, gan dibināt ģimeni un piedalīties vēlēšanās, atrodas institūcijā, kas dizainēta bērniem, ir absurdi un pat sērīgi smieklīgi). Īsumā: skolu kvalitāti Latvijā jau trīsdesmit gadus cenšas panākt ar formālām reformām, kuras ļauj ērtā kārtā aizmirst ka laba izglītība nevar vienlaikus būt arī lēta. Protams, šeit var iebilst, ka Latvijā vispār skolām tērē lielu naudu. Nu, jā, tas saistīts ar skolu tīklu. Daudz skolu, daudz ēku, daudz nekvalificētu skolotāju, maz skolēnu utt. Iznākums tāds pats. Toties reformas joprojām neatslābst.

Augstskolu reformas ideja, cik esmu sapratis, ir samērā līdzīga, t.i., svarīgi ir nomainīt formātu, tad gan jau kvalitāte pievilksies pati kaut kā klāt un maksāt par to nevajadzēs. Bet tā ir tikai viena puses, otra puse ir saistīta ar paša formāta kļūdaino pieeju.

Cik esmu sapratis, pamata arguments, kāpēc nepieciešamas pašlaik virzītās reformas, izriet no sekojošiem apsvērumiem. 1) Augstskolu uzdevums pirmkārt un galvenokārt ir sagatavot darbaspēku darba tirgum. Darba tirgum ir objektīvas prasības pēc noteikta veida strādniekiem; šīs prasības ir zināmas. Visas sabiedrības interesēs ir, lai šie darbinieki tiktu sagatavoti, jo, kā to minēja jau komunisti, “kadri izšķir visu” (un viņiem, starp citu, bija taisnība). Ja mēs kā sabiedrība kopumā šos kadrus nesagatavosim, tad nākotnē nebūs, kas strādā, mūsu prioritārās nozares iestagnēs un mēs kā sabiedrība nesasniegsim tos turības un attīstības rādītājus, kādus esam iecerējuši. Tāpēc valsts (t.i., sabiedrība kopumā) apmaksā augstskolas, lai tās veiktu šo sabiedrībai lietderīgo uzdevumu. BET 2) augstskolas saskaņā ar pašreizējiem likumiem ir pārāk neatkarīgas. Tas nozīmē, ka valsts gan dod naudu to pastāvēšanai un visādi cenšas regulēt (piem., piešķirot budžeta vietas), bet pastāv tāda lieta kā augstkolu autonomija un tāpēc augstskolas pašas ieceļ sev vadītājus un šie vadītāji paši lemj, kas notiks šo augstskolu iekšienē, tajā skaitā lielā mērā par to, kā tiks izlietots augstskolu budžets. TĀTAD 3) Augstskolas gan apmaksā sabiedrība, bet sabiedrībai  ir samērā maza teikšana par to, kas notiek augstskolās. UN TĀPĒC 4) mūsu augstskolas vārās pašas savā sulā, vecie profesori turpina darboties, jaunajiem un spējīgajiem nav nekādu iespēju ienākt. Vēl vairāk – augstskolas nelaiž iekšā ārzemju kolēģus. Un “fakti ir uz sejas”: neviena no Latvijas augstskolām nav nevienā kaut cik nozīmīgā augstskolu reitingā. Profesori un viņu ievēlētie rektori faktiski dzīvo kā nieres taukos, jo saņem naudu, bet par tās izlietojumu sabiedrības priekšā atbildību nenes, turklāt var (un tāpēc tā arī dara) ignorēt darba tirgus prasības. Dzīvodami savā ziloņklaula tornī, profesori ir pilnībā atrāvušies no reālās dzīves un vispār nezina, kas tur notiek.  SECINĀJUMS: Sabiedrība ir augstskolu pasūtītājs, tā apmaksā augstskolu darbību, bet sabiedrībai nav tiešas ietekmes uz augstskolām un tāpēc augstskolas strādā slikti. RISINĀJUMS: Šo problēmu var novērst, ja samazina augstskolu neatkarību, kontrolē veidu, kā tās tiek pārvaldītas. Citiem vārdiem sakot, augstskolu pašpārvaldi jānomaina ar korporatīvu sistēmu, kur īpašnieks (šajā gadījumā – valdība un sabiedrība kopumā) ir pārvaldības galvgalī, bet augstskola izpilda šī īpašnieka uzdevumus. Struktūra ir vertikāla, kas nozīmē – ja īpašnieka ieceltais (di)rektors nesasniedz mērķus, viņu nomaina ar spējīgāku, kura uzdevums tad ir panākt, lai komanda strādā godprātīgi un cītīgi.

Kā jau redzams, šī domu ķēde ir pavisam loģiska (lai gan atsevišķu pieņēmumu atbilstība realitātei ir vairāk nekā apšaubāma, skat. piem., manu iepriekšējo bloga ierakstu). Galu galā – kā gan citādi? Kā gan var būt tā, ka pasūtītājam nav pilnīga kontrole pār izpildītāju? Tā nedrīkst būt, tāpēc ir jāizveido struktūra, kura šo pārvaldību un pasūtītāja tiešu ietekmi nodrošinātu. Galu galā arī citos valsts uzņēmumos ir līdzīgi. Tāpēc tiek piedāvāts likvidēt universitāšu pašpārvaldes principu, izveidot padomes, kuras vismaz daļēji tiks politiski virzītas un kuras varēs iecelt rektoru, apstiprināt budžetu un noteikt universitāšu stratēģijas.

Tomēr visas šīs ķēdītes pamatā ir fundamentāli aplams pieņēmums, ka augstskolu svarīgākais uzdevums ir ražot darbaspēku darba tirgum. Es teiktu, ka tas drīzāk ir tāds kā blakusprodukts un tā ir lielākā atšķirība, starp skolu un universitāti (vai augstskolu). Skolu uzdevums visos laikos patiešām ir bijis pildīt sabiedrības valdošo slāņu pasūtījumu, lai nodrošinātu tādu sabiedrības jauno locekļu izveidošanos, kas atbilstu noteiktā sabiedrībā pieņemtajām normām un uzskatiem. Skolas uzdevums nav šos uzskatus pašos pamatos apšaubīt, bet tikai retranslēt un panākt, lai skolas produktos (absolventos) būtu ieaudzinātas noteiktas vērtības un prasmes (piem., darba mīlestība, spēja pakļauties autoritātēm, bet reizēm tās arī mazliet izaicināt, lai varētu sacensties par dominējošo pozīciju pastāvošajā pārvaldes sistēmā; lai zinātu pamata lietas, kuras nepieciešamas darba pienākumu pildīšanai utt utjp). Ideja, ka skolai ir jāveido brīvi domājošs, neatkarīgs cilvēks ir tikai tiktāl pieņemama, ciktāl konkrētajā sabiedrībā ir nepieciešami brīvi domājoši un neatkarīgi cilvēki. Tāpēc ir saprotami aicinājumi, lai skolotāji būtu lojāli, lai tie neizplatītu idejas, kuras tiem, kas nosaka politisko dienaskārtību, šķiet nepieņemamas (piem., ka sekss pastāv un tas mēdz būt daudzveidīgs). Skolām jāaudzina tādi pilsoņi, kas iekļaujas esošajā matricā.

Universitātes savukārt darbojas pavisam citā līmenī, proti, tur, kur zināmā robežas un saturs tiek paplašināts. Universitāšu pamatprodukts ir zināšanas nevis absolventi. Universitātes ir pētniecības vietas, kurās arī tiek apmācīti jauni cilvēki, spējīgākajiem no kuriem būtu jāturpina darbs zināšanu paplašināšanā, t.i., zinātnē (kas nenozīmē, ka tie, kas nestrādā zinātnē, nevarētu būt spējīgi un pat izcili). Zināšanas nevar paplašināt, ja neapšauba esošo zināmo. Tāpēc, kamēr skolā ir jāmāca, ka zeme ir visuma centrs, universitātē vienmēr jāpatur prātā, ka vispārzināmo vajag apšaubīt. Diemžēl ir arī tā, ka cilvēki mēdz uzskatīt “visiem zināmo” par tik fundamentālu, ka tas kļūst par svēto govi, ko nedrīkst aizskart. Tas nozīmē, ka reižu pa reizei tas, ko saka zinātnieki, nesaskanēs ar to, ko domās cilvēki viņiem apkārt. Reizēm šie cilvēki domās, ka zinātnieki ir galīgi ķerti un tik traki, ka viņus nepieciešams vest pie prāta vai pat nogalināt (piem, Sokrats, Galilejs vai mazāk zināmāis Zemelveiss), jo citādi viņu teiktais apdraud jauniešu prātus vai pastāvošo iekārtu.

Ideja par akadēmisko brīvību zināmā mērā pasargā zinātniekus no “veselā saprāta” uzbrukumiem un ļauj viņiem darboties vidē, kur viņiem par savu patiesību ir jāpārliecina nevis visa sabiedrība, bet tikai citi zinātnieki, kas attiecīgajā jomā zina aptuveni tik pat daudz.

Pašreizējā augstskolu autonomija faktiski nodrošina, ka universitātes ir pašpārvaldes organizācijas un tādējādi ir pasargātas no tiešas un specifiskas politiskas ietekmes. Universitāšu augstākais autoritātes avots ir paši universitātes cilvēki – darbinieki, profesori, studenti, administrācija, kura no sava vidus izvēl Satversmes sapulci, tā savukārt ievēl rektoru un senātu. Arī visi akadēmiskie kolēģi ir pašu apstiprināti. Tālāk darbu sadalījums starp rektoru un senātu ir līdzīgs sadalījumam starp Saeimu un valdību. Rektors pilda tos uzdevumus un mērķus, kurus tam uzdod un nosaka Satversmes sapulce un Senāts (lai gan realitātē iniciatīva šiem mērķiem pārsvarā tiek sagaidīta no Rektora un viņa komandas). Lai gan daudzi Latvijas augstskolu darbinieki to nav pamanījuši, viņu pašu rokās ir mainīt ārkārtīgi daudz – sākot no atalgojuma un beidzot ar struktūrvienību vadību. Te gan vietā ir uzdot jautājumu, cik daudz (un kāpēc) realitātē nosaka Senāts vai Satversmes sapulce, bet tas jau ir cits stāsts.

Pašreiz piedāvātajās pārvaldības modeļa vīzijās gan tiek minēts, ka universitāšu padomes, kurās būšot neatkarīgi un ļoti zinoši kompetenti eksperti, nekādi neietekmēšot akadēmiskos jautājumus. Par akadēmiskajiem jautājumiem varēšot lemt Senāts, bet padomes lemšot par tādiem jautājumiem kā stratēģiskā virzība, rektora atlase un budžeta apstiprināšana. Tādējādi itkā akadēmiskā brīvība netiek aizskarta. Tomēr šāds apgalvojums ir mānīgs, jo pieļauj, ka akadēmiskais darbs ir neatkarīgs no budžeta un ka ir kaut kādi tādi “akadēmiski jautājumi”, par kuriem tad senāts varētu lemt. Realitātē augstskolu un zinātnieku darba galvenā ietekmes svira ir budžets – ja tev nav naudas, tad tu arī nevari veikt savu pētījumu vai tam nebūs vēriena. Ja budžets ir – lietas sāk kustēties. Tāpēc iecerētās padomes, ja to rokās būs budžeta un rektora apstiprināšana, visai tiešā veidā ietekmēs zinātnieku akadēmisko brīvību.

Turklāt jāņem vērā, ka padomes, kuras neizbēgami veidosies kā politisks orgāns, nebūs tehnokrātiski brīvas un objektīvas. Tās pārstāvēs noteiktus grupējumus un strāvojumus. Jau tagad ik pa brīdim politiskajā sfērā izskan jautājumi par viena vai otra akadēmiķa piemērotību tam, lai mācītu “mūsu jauno paaudzi” un “ko gan tādi var iemācīt, ja viņu uzskati ir x”? Padomes būs spēcīgs rīks, ar kura palīdzību šādi pārmetumi varēs tikt novadīti līdz konkrētas katedras vai institūta dienaskārtībai. Gara acīm jau redzu to fakultātes domes sēdi, kurā dekāns bažīgi vai uzmācīgi liek kādam no kolēģiem pievaldīt mēli publiskajā telpā vai mainīt savus uzskatus, jo fakultātes budžets tomēr vēl rektoram un neapmierinātajai padomei ir jāapstiprina.

Īsāk sakot – vertikālas, politiski ieceltas padomes būs spēcīgs faktors, lai samazinātu akadēmisko brīvību un tādējādi veicinātu zinātniskās domas stagnāciju. Te gan jāpiebilst, ka diez vai šīs problēmas skars dabaszinātnes, jo mūsdienās nevienu īpaši nevarētu satraukt tas, vai Piena ceļš griežas tikai ap savu asi vai arī ap kādu citu. Sociālajās un humanitārajās zinātnēs, protams, ir daudz vairāk, ko dalīt un kur iebilst.

Augstākminētajā spriedumu ķēdītē, protams, ir arī citi apšaubāmi pieņēmumi. Viens no tiem ir par darba tirgu: proti, ka tendences tajā ir skaidri zināmas un ka “industrijas pārstāvji” zina, kas viņiem būs vajadzīgs. Man gan drīzāk izskatās, ka “industrijas pārstāvji”, kuriem drīzumā varētu tikt uzticēta augstskolu pārvaldība augstākajā līmenī, ne tikai nezina, kādas ir nākotnes tendences, bet arī nav pārliecināti paši par savu eksistenci tālāk par dažiem gadiem. Pretējā gadījumā viņi būtu daudz vairāk ieinteresēti iesaistīties savas jaunās darbinieku paaudzes reproducēšanā, piem., caur noteiktu studiju programmu finansēšanu. Līdz šim, piemēram, IT vai farmācijas jomu līdzdalība universitāšu nostiprināšanā aprobežojas ar atsevišķiem projektiem. Tā vietā stratēģiski domājošas industrijas saskatītu, ka vienīgais veids, kā izdzīvot, ir, ja daļa no peļņas tiek investēta darbaspēka reproducēšanā. Protams, pastāv arī cita versija: industrijas pārstāvji itin labi zina, kas viņiem būs nepieciešams, bet vēlas, lai darbaspēka atražošanas lielāko smagumu uzņemtos sabiedrība kopumā. Pēc tam jau industrijas varēs mierīgi saņemt ipriekš sagatavotus darbiniekus un ar viņu palīdzību palielinās peļņu saviem akcionāriem. Abas versijas neko labu par “industriju” attiecībām ar nākotnes darba tirgu un sabiedrību kopumā neliecina.

Vēlme nodot universitāšu pārvaldību padomes rokās norāda arī uz fundamentālu neticību akadēmiskajai pasaulei. Universitātes, kā izskatās, nezina un nevar zināt, kādas ir vajadzības darba tirgū un kādi ir svarīgākie virzieni pētnieciskajā un izglītojošajā darbā. Savukārt cilvēki no tautas (politiķi) un no “industrijas” to zina gan. Turklāt zina to nevis tāpēc, ka būtu veikuši kādu pētījumu (jo pētījumus jau tās pašas universitātes vien veic), bet gan tāpēc, ka viņi vienkārši zina. No kurienes un kāpēc? Nu, jā, atbilde neizbēgami noved pie atziņas, ka universitātēm zināšanu radīšanā nav nekāda lielā nozīme (skat. manu pirmo punktu par to, kas vispār tās universitātes tādas ir).

Un galu galā būtiski aplams ir priekšstats, ka universitātšu zemā reitinga pamatā ir nepareizā pārvaldība. Tomēr ne jau pārvaldības dēļ mūsu universitātēs nevar piesaistīt pasaules līmeņa zinātniekus (ārpus patriotiski noskaņotiem īpatņiem, kas ir gatavi nolikt savu labklājību un zināmā mērā – arī karjeru uz Mātes Latvijas altāra). Gadu desmitiem vārdzinātajā sistēmā būtu jābrīnās, ka vispār vēl atrodas kāds, kas šeit palicis. Valodas likums turklāt neļauj strādāt kādam, kurš nepārvalda latviešu valodu. Tā nu potenciālajiem pasaules klases zinātniekiem tiek piedāvāts niecīgs atalgojums un tiek pieprasīts, lai viņš, no darba brīvajā laikā (jo tāda acīmredzami viņam ir ļoti daudz – kas tad tādam zinātniekam tur daudz vispār jādara, nav jau “industrijas pārstāvis”, kas strādā 16 studnas diennaktī un bez  brīvdienām, vai ne?) mācītos latviešu valodu, kura saskaņā ar esošajiem brīvā akadēmiskā tirgus principiem viņam būs noderīga kādus gadus sešus. Diemžēl mēs ne tikai nevaram piesaistīt pastāvīgā darbā ārzemju kolēģus, bet nevaram tos dabūt pat bakalaura vai maģistra darba aizstāvēšanai, jo bakalaura un maģistra darbus Latvijā drīkst rakstīt tikai latviski. Tas gan netraucē kādam nākt klajā ar domu, ka doktora līmenī visiem darbiem būtu jābūt angliski.

Kas no šī visa būtu jāsecina? Galvenokārt tas, ka ideja par padomēm, kuras iecels kāds no malas (valdība, Saeima, Prezidents vai “industrijas”), ir aplama, tā nerisina pamata problēmas, novirza uzmanību nepareizā virzienā un apdraud universitāšu akadēmisko brīvību, kas ir fundamentāls to pastāvēšanas priekšnosacījums. Šī ir formāla reforma, kura nevar dot neko pozitīvu, bet negatīvās sekas ir itin labi redzamas.

Tas, kurā virzienā būtu jādomā, ir jau cits jautājums, bet līdzīgi kā ar skolām, vienīgais, kas atrisinās problēmas, būs tie paši kadri. Tas, starp citu, ir arī daļa no IZM reformu plāna.

Protams, ar pamatīgu pātagas vicināšanu var piespiest strādāt ar aizrautību neko vairāk pretī nesolot. Nešaubos, ka ja padomes rīkosies pietiekoši aktīvi, publikāciju skaits pieaugs un reitingi kāps. Tomēr jāpatur prātā, ka publikācijas ir tikai netiešs rādītājs, kas visā visumā neliecina par universitātes darba kvalitāti. Mērķim būtu jābūt šai kvalitātei nevis publikāciju skaitam. Jautājums par augstskolu skaita samazināšanu ir aktuāls. Esmu jau ilgstoši argumentējis par to, ka, piem., RSU un RTU būtu jāapvienojas, veidojot vienu spēcīgu Rīgas Universitāti, kas veidotu reālu konkurenci pašlaik nesamērīgi dominējošajai Latvijas universitātei. Ir jāpārskata valodu noteikumi augstskolu darbā. Ir jāpārvērtē ideja par to, ka augstākā izglītība ir kaut kas, kas ir nepieciešams visiem vai pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam. Šajā ziņā mēs esam itin labā stāvoklī, bet tas nekādi nenozīmē, ka mūsu augstskolas labi strādā.  Ir tikai izsniegts daudz diplomu. Ir jābeidz padomiskais “resoru augstskolu” sadalījums – visām izglītības iestādēm ir jābūt pakļautām vienai ministrijai.

Un galu galā “kadrus” nevarēs piesaistīt bez maksas. Protams, man ir izdevies īslaicīgi pierunāt dučiem izmisušu ārvalstu postdoku vai pensionētu profesoru, lai viņi nolasa kādu kursu, viņiem visiem piesakot, ka alga labākajā gadījumā nosegs izdevumus par pārtiku tajās divās nedēļās, kuras viņi uzturas šeit, bet tas nav un nevar būt ilgtspējīgi. Nav iespējams iegūt labas universitātes, ja tajās nav spēcīgu, pasaules līmeņa profesoru. Padomes to nekādi neatrisinās.  Tāpēc jābeidz ņemties ar rēgiem.